Ūdeles nevis tantes kažociņš

Skaista un aizkustinoša īsfilma (multene) par ūdeli, kas sapņo par brīvību, taču pamostas kažokzvēru audzētavas realitātē.

2 komentāri:

  1. stikla sienas2009. gada 17. jūlijs 14:01

    Vai kažoku valkāt ir ētiski?

    Ziema Latvijā ieradusies uz palikšanu – kā ģērbties, nepārkāpjot īstena zaļā pieklājības normas? Vai drīkstu šūdināt kažoku? Varbūt labāk dižoties sintētiskā pūkainī, bet droši vien vilnas auduma mētelītis nekaitinātu nevienu vides draugu. Vīramāte mīļi man atdāvināja labajos laikos iegādātu sudrablapsas apkakli, tā nu viņa saritinājusies dus kabinetā uz plaukta, jo man ir kauns likt ap kaklu atlikumu, kas palicis pēc tam, kad no tā izlobīta pati kažoka īpašniece. Daudzi cilvēki strikti ziņo: esmu veģetārietis, vai, vēl trakāk: esmu vegāns un riebumā novēršas no gaļas ēdieniem vai medus. Atteikšanās no dažādiem produktiem visbiežāk tiek skaidrota, apelējot pie cilvēka ētikas jūtām. Tad nu paanalizēsim, ko būtu ētiski valkāt.
    Pakar par kažokādas valkāšanu

    Kažokādu tērpu ražotāji iedvesmojoši stāsta, ka zvērādas ir pirmais, vissenākais un krāšņākais cilvēces tērps, jo tikai paradīzē Ādams un Ieva varēja klejot kaili. Tērpies zvērādās, cilvēks pirmoreiz ieguva uguni, izgudroja riteni un, izlīdis no alas, uzcēla pirmo māju. Šie siltie tērpi ir palīdzējuši cilvēkiem nosargāt dzīvību gadu tūkstošiem ilgi (kādreiz pat zeķes izgatavoja no kažokādas). Kārtīgs kažoks bija ne vien siltuma, bet arī greznuma un goda tērps. Ne velti senos laikos Anglijā sermuļādas kažokus drīkstēja nēsāt tikai un vienīgi karaliskās ģimenes locekļi, bet nedaudz vēlāk tas tika atļauts arī pēriem un visaugstākā ranga amatpersonām, turklāt melno sermuļastu skaits norādīja uz kažoka nēsātāja rangu un vietu valstī. Kopš tām senajām dienām palielinājusies sabiedrības turība, gudrība un cilvēktiesības, tāpēc vismaz šajos laikos par kažoka valkāšanu neviens nav ticis pakārts.

    Izzūd sugas

    Nav grūti aizstāvēt savas cilvēktiesības, toties daudz vairāk prāta vajag, lai aizdomātos par saviem mazajiem brāļiem un viņu tiesībām uz dzīvību. Tāpēc nedrīkst aizmirst, ka modes kaprīzes ir bīstamas dabas daudzveidībai pasaulē. Laikā, kad modē bija apģērba un aksesuāru izgreznošana ar spalvām (starp 1870. un 1920.gadu), tika nogalināti miljoniem putnu. Daudzas no putnu sugām izmira. Tāpat tika nogalināti miljoniem dzīvnieciņu, kuru kažoks noderēja dāmu kažokiem un mēteļu apkaklēm. 18., 19.gs. korsetēm bija vajadzīgi vaļu kauli. Tad vaļus ķēra viņu tauku dēļ (tie noderēja kā kurināmais). 20.gs. kažoku dēļ nogalināja jaguārus un leopardus. Diez vai kāds gribētu redzēt fotogrāfijas, kur redzami kažokādas dēļ nogalinātie roņu mazuļi. No modes iegribām neizsprukt arī tīģeriem, ziloņiem, koraļļiem, čūskām, krokodiliem un citiem. Latvijā jau pirms vairākiem gadsimtiem pērļu ieguves dēļ gandrīz tika iznīcinātas upes pērlenes.

    Savvaļas faunu joprojām apdraud starptautiskā tirdzniecība. Neskaitāmas dzīvnieku sugas tiek aizvestas no to dabiskās vides. Dzīvnieki tiek medīti, jo no tiem iegūst gaļu, kažokādas, ragus, ilkņus, tiek gatavoti priekšmeti, suvenīri, dzīvnieki tiek sagūstīti, un pārdoti kā mājdzīvnieki, kaut gan cilvēka mājoklī daudzi no tiem nespēj pilnvērtīgi dzīvot un aiziet bojā nepiemērotu vides apstākļu dēļ.

    Vašingtonas jeb CITES konvencija ir starptautiska vienošanās valstu starpā par tirdzniecības ar apdraudētām sugām aizliegumu un ierobežošanu, tā ieviesta arī Latvijā un teorētiski pāri robežai nevarētu pārvest nevienu reta dzīvnieka ādu, krokodilādas somiņu vai ziloņa ilkni.
    ...

    AtbildētDzēst
  2. stikla sienas2009. gada 17. jūlijs 14:02

    ...

    Smirdīgais ģērūzis

    Tomēr brīdī, kad izšķiramies, ka varam atļauties valkāt Latvijas pļavās mielotas aitas kažociņu, nevajadzētu aizmirst, ka ādu ģērēšana mūsdienās ir ļoti piesārņojošs process un ģērūži pakļauti ietekmes uz vidi novērtējumam. Parasti ādu pēc nodīrāšanas dāsni vairākas reizes dāsni apkaisa ar sāli, sakrāj krietnu kaudzi un tad ved ģērēt. Tur ādu mazgā, lai atdalītu sāli, sārmo, mīca un kodina, lai atkaļķotu un sagatavotu miecvielu uzņemšanai, vairākas reizes miecē, krāso un ietauko. Miecēšanas procesā uz katru tonnu ādu veidojas 20–80 m3 duļķainu un nelabi smakojošu notekūdeņu, kas satur hromu (100–400 mg/l), sulfīdus (200–800 mg/l), slāpekli (200–1000 mg/l), BSP5 (160–24000 mg/l), ĶSP (2400–14000 mg/l), hlorīdus (200–70000 mg/l) un daudz tauku, kā arī krietnu daudzu pesticīdu (sastāvā arsēns, dzīvsudrabs, lindāns, hlora savienojumi), ko izmanto rūpnieciskai ādu uzglabāšanai, un patogēnos mikroorganismus. Ja ādas atmato, tad izdalās sērūdeņradis, atkaļķošanas laikā – amonjaks. Gaisa kvalitāti ģērūža tuvumā var pasliktināt dažādu šķīdinātāju izmantošana. Turklāt ģēŗēšanas procesā tiek izmantots milzum daudz ūdens.

    Tāpēc, izvēloties uz kurieni vest jēlādas, noteikti uzziniet, vai ādu apstrādātāji ir parūpējušies par notekūdeņu attīrīšanu un videi draudzīgām tehnoloģijām. Lai viss būtu kā nākas, ādu apstrādātājus kontrolē reģionālās vides pārvaldes. IVN birojs iesaka samazināt sešvērtīgā hroma izmantošanu, tā vietā jālieto trīsvērtīgais hroms, tas jāreģenerē un jāizmanto atkārtoti.

    Mākslīgais pūkainis

    Bija laiks, kad domāju, ka zaļāk būtu atļauties kažociņu no mākslīgās kažokādas. Bet, paskatoties uz šo izstrādājumu no viedokļa: it viss, ko šodien pērku, kādreiz būs atkritums, šāda ideja vairs nešķiet laba. Tā kā mākslīgā kažokāda sastāv no kokvilnas vai trikotāžas pamatnes, kurā nostiprinātas sintētiskas šķiedras (kaprona, neilona, nitrona, lavsāna) plūksnas, tad šis materiāls izgāztuvē nesadalās, bet, nokļūstot ugunī, piesārņo gaisu.

    Ja nu kādam interesē manas šā brīža domas, tad uzskatu, ka ļaut bezjēdzīgi sapūt pašu aitu un trušu ādiņām ir stulbi. Ja jau mēs audzējam dzīvnieku nokaušanai, tad godīgi būtu viņu izmantot pilnvērtīgi. Jebkurā gadījumā sintētiskie apģērbi videi nodara daudz lielāku kaitējumu kā no dabas ņemtie. Kaut esam radīti pliki, tomēr pagaidām jau vēl varam izvēlēties...

    Anitra Tooma, "Vides Vēstis"

    AtbildētDzēst

Abonēt: Ziņas komentāri (Atom)