Neskatoties uz periodiskām ražotāju un izplatītāju domstarpībām, Latviju joprojām mēdz saukt par piena industrijas valsti un tamlīdzīgi. Pirms pāris gadiem "piena ražošanā kopā ar to pavadošajām nozarēm tika ieguldīts ap 44 procentiem no kopējā darba patēriņa lauksaimniecībā."Medijos nemitīgi parādās visvisādu piena produktu reklāmas - viena no tādām kampaņām pilnā sparā tiek stumta mums virsū arī šobrīd.
Bizness, tautsaimniecība, ražošanas efektivitāte, tik un tik tūkstošu tonnu izslaukums, peļņa. Cilvēki aizvien mazāk spēj aiz tā visa saskatīt un apzināties savu saistību ar reāli notiekošo, ar praktisko piensaimniecības pamatu - piena ieguves procesu.
Stāsts par govi, viņas mazuļiem un to zaudēšanu piena fermā:
no draugiem.lv veģetāriešu domubeidru grupas:
AtbildētDzēsthttp://www.draugiem.lv/group/795/1630055/
Es nekādā gadījumā te nevēlos norādīt, kas kuram jādara, vai kaut ko pierādīt, vēlos tikai pastāstīt, ko esmu pati savām acīm redzējusi.
Tātad iestājoties universitātē, kā pirmkursniekam man bija jābrauc rudenī uz nedēļas praksi ārpus Rīgas un tas bija tāds kā komplekss, kur ir piensaimniecība un gaļas lopi tur pat, arī graudaugu audzēšana, kukurūzas audzēšana - pārdošanai sēklām un skābbarības veidošanai gotiņām, un vēl dažādi augļkopības lauki un viss kas tāds.
Tas galīgi nebija saistīts ar manu profesijas izvēli un vispār tas nevienam neinteresē, jo arī piemēram ekonomistiem ir jābrauc uz turieni un jebkuriem citiem. Tā vienkārši ir. Tādi kā padomju laiku noteikumi vēl šobaltdien.
Un mums bija katru dienu lekcijas vairākas, telpās un tad pēcpusdienā vajadzēja visu to iet un apskatīties dzīvē.
Lekcijās par pienu dodošām gotiņām man nāca raudiens un par gaļas lopiem(tieši šādi arī saucās lekcija) man nāca vēmiens, jo man vienkārši palika slikti ar sirdi.
Visas lekcijas bija bagātinātas ar ļoti izsmeļošām bildēm un to visu mums stāstīja sieviete, kurai, man liekas, dzīvnieks ir tikai tāda nu prece plauktā, jebšu objekts fermā.
Un man vajadzēja piespiedu kārtā klausīties to visu gan par piensaimniecību gan par gaļas lopiem, ja to nedarītu man neieskaitītu praksi, kaut arī teicu, ka man ir slikti.
Un protams arī praktiski man nācās iet un to visu apskatīt.
Un tas ir tas ko gribēju pateikt, ka esmu bijusi tepat Latvijas piensaimniecības fermā un pati savām acīm redzējusi viņu nebeidzamās ciešanas.
Gotiņas vispār piedzimstot ir protams prom no mātes un tiek turētas mazos aplokos pa vairākām kopā, laikam pa 4trām bija.
Drīz vien jau tās tiek apsēklotas, lai tās dotu pienu un to dara atkal un atkal un atkal, tas ir vienkārši briesmīgi, bet es ticu, ka jūs šo stāstu jau zināt.
Viņām visām ir acīs bailes un izmisums, jo viņas visu laiku, nepārtraukti tiek slauktas un dzītas kaut kur.
Ļoti daudz kas notiek automātiski un es tikai varu iedomāties cik ļoti viņām ir bail, kad milzīgi bleķi tās stumj un grūž (no vienas zāles uz slaukšanas zāli tās grūž tādi milzīgi bleķa vārti) un tā ik pēc cik tur stundām.
Nonākot slaukšanas zālē visur ir tie automātiskie slaucēji, un mums stāstīja tā: ka nu jā dažreiz šīs mašīnas kļūdās, var kādu savainot bet nu ko tā mēs tur varam izdarīt. Tās taču mašīnas un mums tā ir izdevīgāk.
Slaucot gotiņas ar šiem aparātiem tur pa vidu ir tāda redele, lai govs turētu kājas plati jo tā esot ērtāk. Tātad ja govs netīšām tur ieliek kāju viņai iesprūst nagi un sāp.
Mums tā tante ļoti priecīgi stāstīja par šīm redelēm, cik gan tas ir forši!
Tik pat priecīgi viņa stāstīja par jauno slaucamo aparātu kurš ir tāds aplis kurš griežas uz riņķi visu laiku un tur uzdzen virsū laikam bij kādas 6-10 gotiņas un, tad, laikam, kamēr aplis apiet paspēj izslaukt un tur pa vienu pusi tad laiž jau nākamo, nu grūti izskaidrot, bet man tas izskatījās pēc kaut kāda moku, šausmu, fetiša rīka. Visām acīs bailes, neviena no viņām neko īsti nespēj uztvert, kas notiek.
AtbildētDzēstTas viss kopumā man atgādināja filmu zāģis, tikai tas bija ļoti reāli. Ar īstiem, dzīviem radījumiem un viņiem tas ilgst visu mūžu.
Un tur tiešām šāda veida aparāti bija ļooti daudz un daudz kas notika automātiski, man liekas ka tās ir lielākās bailes dzīvniekam.
Ir arī tādas gotiņas kuras nekad mūžā nav redzējušas saules gaismu un staigājušas ar kājām pa zāli, nekad nav sajutušas dzestru rītu.
Tā vietā viņas ir uz visu mūžu piesietas pie ķēdes tumšā netīrā kaktā.
Tām špricē vitamīnus, jo dabīgā ceļā tās neuzņem tos.
Gotiņas piemēram atkal kaut kur dzen un viņas iet garām kautuvei, kur viņas noteikti redz un saprot visu.
Man jau nu liekas, ka skumjas viņu sirdīs ir neizmērojamas un tās var redzēt ikvienā acu skatā.
mums tā tante stāstīja, par daudz un dažādām traumām ko gotiņas tur gūst un tad teica, nu jā, ja gotiņai trauma, nu mēs viņu paturam kamēr ir tā vēl dzīva un dod pienu. Neviens tur neaizraujas ar kaut kādu brūču apkopšanu vai ko tādu, visiem ir tikai viens galvā, ja var iegūt kaut vai 1 l vairāk pienu viņi slauks to gotiņu līdz viņas pēdējai nāves minūtei.
Un tur gotiņas ir ar lauztām kājām un visādiem ievainojumiem, ar vaļējām brūcēm , ar iekaisumiem, bet no viņām vēl jo projām tecina pienu.
Un ja nu gotiņai kaut kādi traucējumi nopietnāki vai piemēram nezinu kaut kas nav kārtībā ar piena došanu, tad tādas esot vienkārši brāķis, tādus uzreiz nedomājot ved uz kautuvi, jo viņiem neesot izdevīgi barot tādas.
Šo vārdu brāķis es dzirdēju daudz reiz tur, es vispār nesaprotu kā var par dzīvniekiem teikt, ka tas ir brāķis.
Un viss ko šie cilvēki stāstija, viss, pilnīgi viss bija balstīts uz to kā ir izdevīgāk, nevienā punktā nebija runa kā dzīvniekam būtu labāk, viss bija tikai kā izdevīgāk.
Pat piemēram tādas lietas kā svaiga gaisa piekļuve vai barība, vai sāls, vai pakaiši, jebkas no tā viņiem ir tikai konkrētu iemeslu dēļ lai būtu vairāk piens, lai vispār būtu piens, lai gotiņas nenosmērētu aparātus un tā joprojām, viss ir tikai izdevīguma vārdā.
Tā bija kā liela, liela bēdu ieleja, es domāju kaut kas vēl šausmīgāks, es pat vārdiem nevaru izteikt.
Ir jau pagājis kopš oktobra ilgs laiks, es jau daudz ko esmu tā piemirsusi, tad varētu vairāk pastāstīt. Man vienkārši gribējās šo visu aizmirst. Es nevarēju naktīs gulēt.
AtbildētDzēstUn vēl un vēl noteikti ir ļooti daudz kas ko mums nestāstīja un nerādīja.
Cilvēki tas viss notiek šeit pat, šeit Latvijā, kur šīs fermas ir salīdzinoši mazas, es domāju ka lielākās iet vēl trakāk. Un cilvēki, kas tur strādā, es domāju, ka viņi notrulinās vai es pat nezinu kāpēc viņi ir tādi.
Un noteikti ka ir taču arī ļauni un bezsirds cilvēki, kuri izturas ļoti neiecietīgi pret šīm nabaga gotiņām.
Tajā pašā mājā arī ir gaļai paredzētie dzīvnieki, bet tur es vairs negāju skatīties, es vienkārši nespēju. Es aizlaidos pa kluso.
Man pietika ar to, ka redzēju dziļu bedri grīdā, aptuveni pāris metri reiz pāris metri ,un tur iekšā gulēja vairāki buļļi, kuri tur bija ielikti uz nobarošanu un pāri pārstieptas dzeloņdrātis, lai viņi nekad mūžā nevarētu piecelties stāvus kājās.
Atvainojos, ka stāstīju ko tādu ko visi jau noteikti zin, bet es gribēju tikai pastāstīt, ka tā ir, es redzēju ar savām acīm un tas nebija kaut kur tālu, bet tepat, tepat Latvijā.